ohō,rakstīts nav jau mēnesi.bet šoreiz ne par to ir runa.
šodien Ziemassvētki,kurus nesvinu.un pirmā diena laikam jau mēneša laikā,kurā varu atļauties izgulēties. mm.
un preicīgus jums svētkus,jaukie. Aizmet rūpes,aizmet skumjas…
Patiesībā šo laiku es nevaru iedomāties bez Ziemassvētku dziesmām un daudz,daudz koncertiem,sajūsmas skudriņām,citu cilvēku un sevis saraudināšanas,sajūsmas par sniegu,kānēļa un krustnagliņu smaržu.Ciemiņu sagaidīšanas,karstvīna vakara,iešanas ciemos.
Pirmssvētku laiks ir visvisvis…man ir Ziemassvētku kults. žēl,žēl,ļoti žēl,ka šos svētkus nesvinu.žēl,ka tas viss ir teju vai beidzies. bet es māku izbaudīt,ieelpot,sajust,sajūsmināties,izdziedāt,izčukstēt,izsmaidīt. es gaidīšu nākamos.
skriešana un laika trūkums piederas pie Ziemassvētku laika,jo tikai tad esi pelnījis atpūtu.
un šie Ziemassvētki man atgādina iepriekšējos tos pirms 2 gadiem. tikai sniega gan toreiz nebija. un bija pārsteigums un aizrāvās elpa. pa šo laiku ir mainījies tik daudz,ka nekas nav mainījies. zaudējam paši sev.again.
un man patīk galīgi sajūsmināties par šo laiku:
ar sarkanu sniegavīra kreklu,lielām,baltām kupenām,sniegputeni un pastakrtīšu skatiem pa vilciena logu,spožām lustru gaismām jvģ zālē,kad laukā ir tumsa,ar mēģinājumiem ar baltajiem līdz vienpadsmitiem vakarā,ar baltām dziesmām,vārdiem un sirdīm,ar karstvīna krūzes un pleca siltumu,ar kamīna uguns,liela suņa un draudzības siltumu,ar pateicības vārdu siltumu,silta,balta lakata siltumu uz tava pleca,sēdēšanas uz grīdas,ar dziesmas burvību.ar spožām gaismiņām Vecrīgas tumsā.par zvaigžņotas debess varenumu un rudens ābolu saldo saltumu ziemas salā.par tūkstoš sīkumu laimei pateicos.
